INTERVIJA AR AKSELU AIZKALNU UN KĀRLI DZINTARU ZAHOVSKI

Kāpēc izdomājāt iestudēt šādu darbu? Riskanti, jo pasaulē daudz iestudēts, kā arī tā ir absurda luga.

Aksels: Man tas sākumā bija izaicinājuma jautājums.

Kārlis: Pirms tam mēs nezinājām, ka tā būs izrāde lielā formātā. Tas bija skolas uzdevums, kas laika gaitā attīstījās. Mums tas likās ļoti interesanti, nebijām ar tādu materiālu iepriekš strādājuši.

A: Tas ir absurds, diezgan nezināma teritorija, kur var eksperimentēt.

K: Manuprāt, tas izaicinājums vēl joprojām ir. Tas kalns, kurā vēl jākāpj.

Kāds būs izrādes koncepts, uzbūve?

A: Absurdam nav robežu, kas rezultātā uzliek robežas. Vai arī nākas pašam tās izveidot, lai savu izrādes vīziju un domu vari parādīt konkrētāk. Koncepts varētu būt izklaide un izdzīvošana.

K: Lasot materiālu, var saprast, ka tas ir par laika pavadīšanu, kā garlaicībā un bezjēdzībā ieviest prieka staru.

A: Darbs ir fundamentāli aktuāls visos laikos, cilvēka problēmas nemainās, tās tikai rodas citos apstākļos. Tāpēc arī uzskatām, ka darbs ir piemērots šodienai. Materiālā parādās, ka ir kaut kas, kas izšķir tavu likteni, ne tikai tu pats. Pie tam – kurš to ir teicis, ka tā ir jābūt? Cilvēks jebkurā brīdī var izvēlēties rīkoties.

K: Beigu beigās viss atgriežas pie tā, ka ir izvēle – gaidīt uz ārējiem apstākļiem un to maiņu, vai ņemt grožus savās rokās un darīt. Darīt savas laimes un prieka labā.

A: Un tās bailes, ka var tikt pieļautas kļūdas, un tā rezultātā labāk nerīkoties. Tad tu gaidi, ka viss atrisināsies pats no sevis, bet tā ne vienmēr notiek.

K: “Gaidot Godo” ir arī par tādu vienlaicīgi ļaušanos un neļaušanos plūsmai, kad, it kā esot tepat uz vietas, notiek ļaušanās notikumiem, bet saglabājot savu drošības apli. Šajās normas robežās esmu gatavs ar tevi jokot, celt un kristies, bet, tiklīdz ir jāizkāpj no komforta, cilvēks apjūk.

A: Pašā lugā ir ļoti labi uzrakstīts. Viens no tēliem saka – Ejam!, bet blakus ir replika – nekustas. Tā iekšējā vēlme mainīt ir, bet lielākoties neko nedara lietas labā.

Kas ir režisors – vai jūs paši veidojat iestudējumu?

A: Materiāls un mūsu skatījums ir galvenie veidotāji. Mēs to visu izberam uz grīdas, mūsu darba un kursa vadītāji Indra Roga un Mihails Gruzdovs nāk palīgā ar zināšanām, kuru mums nav, pamazām to visu saslaukot smukā čupiņā.

K: Tā kā mēs pirmo reizi strādājam bez skolas un teātru uzraudzības, gribējām komandā cilvēkus, kuriem šis projekts varētu būt arī kā jauna pieredze. Tā pirmo reizi teātrī un scenogrāfijas veidošanā iesaistās Linda Īstenā.

Meinards: Rihards Zelezņevs (aktieris) veido mūziku.

Vai darba procesā jūs uzzināt kaut ko jaunu par sevi?

K: Visvairāk es uzzinu kaut ko par Akselu.

A: Mums nav nekādu lielvaru, mēs visi viens otru mēģinām saklausīt un saprast, ko katrs vēlas pateikt, mēģinām arī atrast kompromisus.

K: Mūsu radošajai komandai, piemēram, Lindai mēs dodam brīvu telpu strādāt, mēs gribam, lai katra iesaistītā mākslinieka veikumu var vērtēt kā atsevišķu mākslas darbu. Tāpēc mēs arī uzrunājām Lindu, Rihardu, jo mums patīk tas, ko viņi dara, kā darbojas.

Intervēja Annasofija Tormane Thars